Lielās Daunoravas muiža
Pirmo reizi rakstu avotos Daunorava ir minēta 1557. gada 10. martā – Žigimanta Augusta privilēģijā, ar kuru ļauts Viļņas vojevodam, toreizējam Šauļu saimniecības pārvaldniekam, Mīkalojam Radvilam Jodajam bagātīgi apdāvināt savu kalpotāju Mīkaloju Maškovski, kurš īstenoja Valahijas reformu Šauļu apriņķī.
1557.-1623. g. Daunorava bija Mazovijas (Polijas) bajāru Maškovsku īpašums, 1623.-1665. g. tā piederēja lietuviešu bajāriem Marcinkevičiem, 1665.-1684. g. – vācu baroniem fon Trankviciem (1684.-1691. g. nomāja viņu radinieki fon Pletenbergi), 1684.-1785. g. – fon der Brigeniem (1700.-1779. g. nomāja viņu radinieki fon Vīganti), 1785.-1797. g. – fon Manteifeļiem-Cēgēm, 1797.-1904./1916. g. – fon Feiliceriem-Frankiem un 1904./1916.-1940. g. – grāfiem Keizerlinkiem. 1940. g. muiža tika nacionalizēta.
Daunoravas muižas pārziņā līdz 1861. gada reformai bija ap 2622 ha, tai piederēja Lielās un Mazās Daunoravas muiža, 9 ciemi (Bertaučai, Degēsiai, Likaiču, Nartauču, Satkūnu, Paberžu, Pročūnu, Sargūnu, Vītauču), Daunoravas mežs (ap 720 ha), XVIII–XIX gs. tur dzīvoja ap 550 cilvēku.
XVII gs. otrajā pusē Lielajā Daunoravas muižā bija 14–15 koka būves ar salmu jumtiem, XVIII gs. beigās – 21 māja, no tām divas bija dzīvojamās – kungu māja un ģimenes māja, citas – saimniecības un darbnīcu ēkas.
Muižas komplekss pamatīgi pārbūvēts XIX gs. vidū (lielā daļa ēku 1844.-1855. g.) Jūlija fon Franka (1800-1877) vadībā. Muižas ēku izskats raksturīgs tradicionālajai Kuršu vāciskajai arhitektūrai, kas bija gana izplatīta Ziemeļlietuvā. Muižas kompleksu veidoja 3–4 daļas: reprezentācijas, saimniecības daļa, darbnīcas un rija. 1865. g. Kuršu guberņas kartē atzīmēta arī neliela kapela, kas pieminēta arī 1940. g. nacionalizācijas lietā. Šis ēku komplekss ar parku, dīķiem un kopumā ap 7-8,5 ha platībā atdzīvināja Zemgales līdzenuma ainavu.
Lielās Daunoravas muiža ir unikāls XIX gs. tradicionālo Zemgales koka un māla ēku ar fahverka frontoniem komplekss.
Daunoravas muižas komplekss 1992. g. tika iekļauts Kultūras vērtību saraktā. Patlaban no XIX gs. vidū uzceltajām Lielās Daunoravas muižas ēkām ir saglabājušās vien dažas – saimnieku koka māja (1853. g.), no ķieģeļiem būvēta uzraugu māja (kumetīns), māla klēts (1844. g.), mūra pienotava (noliktava), mūra kūts un mūra-māla kūts (1855. g.) drupas.
Atklātā ekspozīcija „Dundurnieki”
Ekspozīcijas mērķis ir aktualizēt Daunoravas muižas kā Zemgales novada (etnogrāfiskās kultūras reģiona) muižu kultūras simbolu un vienas no lielākajām Lietuvas latviešu kopienas – dundurnieku – dzīvesvietu un viņu kultūras mantojuma simbolu. Šajā brīvdabas ekspozīcijā apskatāmas vairāku dundurnieku ģimeņu (Dunču, Grineviču, Pūku, Timpu, Bulīšu, Lotišu, Vitču, Lukstu, Dambju, Krūmiņu, Kaminsku, Starku, Buļu, Briežu, Šlapaku, Figoru, Juttu) fotogrāfijas.
Daunoravas latviešu diaspora – dundurnieki – izveidojās XVII–XVIII gs., jo muižas īpašnieki vācu baroni bieži vien iedzīvotājus pārcēla no viena sava īpašuma uz citu. Daunoravas muižas kopienu 1795.-1846. g. veidoja 563–625 cilvēki, 1923. g. – 710. Vairāku simtu gadu laikā izveidojās arī savdabīgs dundurnieku dzīvesveids, paražas un materiālā kultūra, būvniecības tradīcijas un etnogrāfiskā ainava. Viņi bija daudz tuvāki kuršu latviešiem nekā blakus esošo ciemu lietuviešiem.
Starpkaru periodā dundurniekiem bija Lietuvā vecākā valsts sākumskola (1917. g.), vēlāk tā tika pārcelta uz Daunoraišiem (1928.-1940. g.). Aktīvi darbojās Jonišķu latviešu izglītības biedrība (1921. g.), pie tās darbojās arī teātris un bibliotēka. Šīs izglītības un kultūras iestādes kopā ar Jonišķos esošo evaņģēliski luterisko baznīcu līdz 1940.-1950. g. palīdzēja saglabāt latvisko identitāti.
Dundurnieku kopiena pēc 1940. g. tika sagrauta un tās attīstība neatgriezeniski apstājās. Pēc Lietuvas okupācijas tika pieņemti izglītību, kultūru, baznīcas un sabiedrisko dzīvi ierobežojoši likumi un aizliegumi. Daunoraišu sākumskolā vairs nemācīja latviešu valodu, slēdza Jonišķu latviešu izglītības biedrību un bibliotēku, arī kopienu vienojošo garīgo centru – Jonišķu evaņģēliski luterisko baznīcu. Kopienas pastāvēšanu satricināja arī Otrais pasaules karš: daļa jauno vīriešu tika iesaukti SS leģionā Latvijā, citi – sarkanajā armijā, trešie pievienojās partizāniem. Pēckara gados – izsūtīšana, represijas, masveida kolektivizācija un meliorācija (iznīcināti ciemi – Deguči, Likaiči, Pročūni II, Sargūni), migrācija (pārvākšanās uz pilsētām un rajonu centriem Lietuvā un Latvijā) neatgriezeniski mainīja Daunoravas novadā gadu simtos veidojušos etnisko sastāvu. Tādēļ XXI gs. sākumā šajā apkārtnē atlikuši vien pāris dundurnieki, kas sevi identificē kā latviešus.
Ekspozīcija ierīkota, īstenojot projektu „Daunoravas renesanse” (2021. g.). Tajā izmantotas Šauļu „Aušras” muzejā glabātās fotogrāfijas no arhīva kolekcijas „Daunoravas latvieši – dundurnieki”.
